Pēdējā desmitgadē 3. pensiju līmenis Latvijā nopelnīja 76 miljonus eiro.

Summa šķiet liela. Tomēr iepriekšējā rakstā konstatējām, ka tā atbilst peļņai vien 2,1 % gadā, kamēr pasaules tirgi ir auguši daudz straujāk.

Pēc mūsu aprēķiniem peļņai vajadzēja būt ap 306 miljoniem eiro. Rodas jautājums:

Tas ir milzīgs iztrūkums. Kā pie tā nonācām?

Aprēķins – “kā būtu, ja būtu savādāk” – vienmēr ir aptuvens. Tomēr šeit atpalicība ir acīmredzama un pārsteidzoša. Pieņemsim, ka 3. pensiju līmenis būtu ticis ieguldīts saprātīgā portfelī ar puslīdz saprātīgām izmaksām:

  • 60 % attīstītās pasaules akcijas
  • 40 % kvalitatīvas Eiropas obligācijas
  • izmaksas 0,85 % gadā.

Tad pēdējos 10 gados būtu pelnīts 7,3 % gadā un nopelnīti 306 miljoni eiro jeb par 230 miljoniem eiro vairāk nekā faktiski.

Starpība ir gandrīz ceturtā daļa miljarda. Priekš Latvijas – milzīga summa.

Kā skaidrot šo starpību?

Hipotēze nr. 1 – pie vainas ir augstas komisijas.

Līdzīgi kā agrāk ar 2. pensiju līmeni, arī Latvijas 3. pensiju līmeņa komisijas ir bijušas starp augstākajām attīstītajās valstīs.

Pēdējo desmit gadu vidējais rādītājs – ap 1,8 % gadā. Tas ir ārkārtīgi daudz. Pie šāda komisiju līmeņa efektīvi ieguldīt pasaules tirgos nav iespējams. Un tomēr – kāds būtu rezultāts, ja pēdējos 10 gadus komisija būtu bijusi kaut divreiz zemāka?

Būtu nopelnīts par aptuveni 30 miljoniem eiro vairāk.

Tā ir nopietna nauda – bet tikai maza daļa no problēmas.

Mums ir liels prieks, ka kopš INDEXO parādīšanās pensiju tirgū ir sākusies cenu konkurence ne tikai 2. pensiju līmeņa, bet arī 3. pensiju līmeņa tirgū. Pensiju fondi ir sapratuši, ka pārmaiņas ir klāt.

2020. gada vidējā komisija jau bija zem 1 % gadā. Šis komisiju līmenis tāpat ir pārāk augsts, bet izmaiņas ir pozitīvas.

Tomēr ar zemākām izmaksām nepietiks. Ja tikai mazināsim komisijas, bet neatrisināsim pārējās fundamentālās 3. pensiju līmeņa problēmas, tad nevaram cerēt uz labu ienesīgumu.

Tad kas vēl ir pie vainas?

Hipotēze nr. 2 – pārāk konservatīvi ieguldījumi.

Latvijas 3. pensiju līmenis tiek ieguldīts tā, it kā tā dalībnieki jau būtu sirmgalvji pensijas vecumā.

Lielākā daļa sistēmas aktīvu atrodas pensiju plānos, kuri mazāk nekā ceturtdaļu sava portfeļa iegulda akciju tirgū. Vidējais akciju tirgus īpatsvars pensiju plānos ir bijis zem 40 %.

Šāds portfelis ir piemērots tikai sirmgalvjiem.

Tas nolemj klientus niecīgai peļņai vai pat zaudējumiem. Jau gadsimtiem ilgi akciju tirgus ir pelnījis daudz vairāk nekā konservatīvais obligāciju tirgus.

Jā, īstermiņā akciju tirgū mēdz būt arī lieli zaudējumi. Tomēr 10-15 gadu periodā rezultāts praktiski vienmēr ir bijis izteikti pozitīvs. Kamēr pasaule turpina darboties, tikmēr mēs varam rēķināties ar peļņu akciju tirgū.

Jaunajiem nepieciešams fokusēties uz akciju tirgu. Tuvojoties pensijas vecumam, akciju īpatsvars portfelī jāsamazina līdz 40 – 50 %, lai samazinātu svārstību risku, bet vienlaicīgi turpinātu pelnīt finanšu tirgos.

Šī atziņa nav nekas jauns, pārsteidzošs vai agresīvs. Rietumos visi to zina jau sen.

Pārlieku konservatīva ieguldīšana atstāja graujošu ietekmi uz peļņu. 

Pieņemsim, ka pēdējos desmit gadus kaut 60 % 3. pensiju līmeņa naudas būtu ieguldīti akciju tirgū (salīdzinot ar faktisko rādītāju zem 40 %). Šāda saprātīgāka pieeja būtu palielinājusi 3. pensiju līmeņa peļņu par līdz pat 70 miljoniem eiro.

Jā – efekts būtu pat divreiz lielāks nekā no komisiju samazinājuma. Tādēļ šī problēma ir steidzami jārisina.

Ja ar to tiksim galā, būsim jau ceļā uz lielisku 3. pensiju līmeni!

Un tomēr – vēl paliek 130 miljoni eiro. . .

  • 30 miljonus no iztrūkuma izskaidroja komisijas.
  • 70 miljonus – pārāk konservatīvi ieguldījumi.
  • Vēl paliek neizskaidroti 130 miljoni eiro.

Kas ir trešais elements, kas veido šo lielo atpalicību?

Spied šeit un lasi nākošajā rakstā!