Mūsdienās izglītotā sabiedrībā ar smīnu un līdzjūtību uzklausīs stāstus par to kā tūlīt tiks izgudrots mūžīgais dzinējs vai atklāta metode kā jebkuru metālu pārvērst zeltā.

Diemžēl daudz iecietīgāk izturamies pret spriedelējumiem, kas notiks kapitāla tirgū, kā mainīsies valūtu kursi un vai tagad ir īstais laiks pirkt vai pārdot.

Vienmēr atrodas “eksperti“, kas ir gatavi par šo tēmu ar lielu pārliecību izteikties un pats galvenais netrūkts it kā izglītoti cilvēki, kas to visu ir gatavi klausīties. Pat cienījami mediji ļauj šiem spriedelējumiem cirkulēt, piešķirot tiem zināmu leģitimitāti.

Acīmredzot mūsu izglītības sistēmā ķīmiju un fiziku māca labāk, kā elementāras lietas par finanšu pasauli.

Skolās nemāca 1970. gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāta Pola Semjuelsona teikto – “Tirgus kustību pareģošana ir pašpārliecinātība, kas robežojas ar iedomību un pašapmānu.“ 

Tāpat nemāca 1997. gada Nobela prēmijas laureāta Roberta Mērtona teikto, ka “Tirgus pareģošana ir muļķu nodarbe.“ vai 2013. gada Nobela prēmijas laureāta Jūdžina Fāma frustrāciju – “Es nekādi nevaru saprast, kādēļ kāds vispār iegulda aktīvi pārvaldītos fondos.“

Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc joprojām gandrīz 90% Latvijas pensiju uzkrājumi ir ieguldīti aktīvi pārvaldītos pensiju plānos vai fondos.

Tas ir tādos, kurus pārvalda “eksperti“, kuri uzskata, ka spēj pareģot tirgus kustības un zina kad un kas ir jāpērk vai jāpārdod. Pola Semjuelsona vārdiem runājot tādi, kuru pašpārliecinātība robežojas ar iedomību un pašapmānu.

Pie tam tas viss neskatoties uz to, ka vairāk kā 5 gadus esam ne tikai nenogurdināti sludinājuši pasīvās līdzekļu pārvaldības priekšrocības, bet esam arī tās uzskatāmi nodemonstrējuši dzīvē. Piemēram, 5 gadu rezultāts mūsu pirmajam 2. pensiju līmeņa ieguldījuma plānam “INDEXO Izaugsme 47-57“ ir pārliecinoši labākais savā (50% akciju īpatsvars) kategorijā.

Atļaušos vēlreiz atgādināt, kāpēc tā nav sagadīšanās un kāpēc pasīvi pārvaldīts pensiju plāns ir labākā iespējamā izvēle pensiju uzkrājumiem Latvijā.

Tirgus pareģošana tiešām ir “muļķu nodarbe“, tomēr ir lietas, ko mēs zinām par pasaules ekonomiku un finanšu tirgiem.

Gadu simtiem ilga pieredze liecina, ka pasaules ekonomika aug. Izaugsme svārstās, straujākas izaugsmes periodi mijas ar stagnāciju un pat krīzēm, tomēr ilgtermiņā izaugsme ir garantēta (vai vismaz tā ir bijis).

Līdz ar ekonomiku aug arī akciju tirgi. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc akciju tirgū vispār ir vērts investēt.

Tieši šī triviālā, acīmredzamā atziņa ir pasīvās naudas pārvaldes pamatnostādne. Ieguldām plaši diversificētos instrumentos, kas iespējami tuvu atspoguļo kopējo tirgu (biržu indeksus). Tādējādi vairojam savu bagātību līdz ar ekonomikas un akciju tirgus kopējo izaugsmi.

Aktīvā pārvalde savukārt ir balstīta uz pārliecību – jāsasniedz ātrāks kapitāla pieaugums nekā tirgus vidējais. Aktīvie pārvaldnieki saka – mēs noalgosim labākos, gudrākos (bieži arī dārgākos) speciālistus, kas dienu un nakti analizēs datus, meklēs nenovērtētas investīciju iespējas un vairos jūsu kapitālu straujāk kā tirgus vidējais pieaugums.

Diemžēl statistika liecina, ka ar šī solījuma izpildi aktīvajiem pārvaldniekiem veicas visai slikti.

Pirmkārt, aktīvais pārvaldes modelis ir dārgs.

Visi iesaistītie resursi līdzekļu pārvaldībā rada papildu izmaksas. Parasti pārvaldes komisija ir proporcionāla pārvaldītajai summai. Ja aktīvais pārvaldītājs ietur X% komisiju tad, lai investoriem nodrošinātu labu ienesīgumu, tam ir jāspēj apsteigt tirgus vidējo atdevi par vismaz šiem X%. Tas uzdevumu padara vēl grūtāku.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka akciju tirgus ir slēgta sistēma.

Ja kāds pārspēj vidējo tirgus rezultātu, kādam jāpaliek arī aiz tā. Citiem vārdiem sakot – mēs nevaram visi būt skaistāki un gudrāki par vidējo.

Pirmajā brīdī var šķist, ka pastāv 50/50 izredzes pārspēt tirgu kopumā. Var likties, ka šīs izredzes iespējams uzlabot, analizējot pārvaldnieku pagātnes veikumu un izvēlēties veiksmīgāko no tiem.

Realitātē, pagātnes veiksmes neko neliecina par veiksmi arī nākotnē un jūsu izredzes izvēlēties veiksmīgu (tādu, kas pārspēs tirgus vidējo atdevi) aktīvo pārvaldnieku ir ievērojami zem 50/50.

Slēgtā sistēmā tādu pārvaldnieku, kas spēj pārspēt tirgus vidējo atdevi vairāk kā par ieturētajām komisijām ir ievērojami mazāk, kā to, kas matemātiskas nepielūdzamības dēļ, būs spiesti samierināties ar atdevi zem vidējā.

Pie tam jo augstāka komisija, jo mazāk veiksminieku un vairāk neveiksminieku. Ilgākā termiņā statistiskas nepielūdzamības rezultātā neveiksminieku īpatsvars virs veiksminiekiem tikai pieaug.

Dažādi publiski pieejami avoti liecina, ka attīstītajās valstīs 10 gadu laikā vismaz 80% no aktīvi pārvaldītajiem fondiem atpaliek no tirgus indeksiem vai tirgus vidējās atdeves. Pie tam šī statistika ir ļoti konsekventa un būtiski nemainās gadu no gada.

Apņēmība pārspēt tirgus vidējo atdevi patiesi ir kaut kas alķīmisks. Nākotnes okultisma pētniekus noteikti sajūsminās ap nozari valdošais noslēpumainības plīvurs un pārgudrais žargons.

Ir viegli par to ironizēt, bet diemžēl paļaujoties uz pārvaldniekiem, kuru “pašpārliecinātība robežojas ar iedomību un pašapmānu“, vairums pensiju krājēju Latvijā joprojām nolemj sevi daudz pieticīgākām vecumdienām, kā izdarot vienkāršu, savlaicīgu izvēli varētu atļauties.

Ar jau pieminēto “INDEXO Izaugsme 47-57“ pensiju plānu vienā aktīvu sadales kategorijā ir lielākais Latvijas pensiju plāns ar 1,3 miljardiem aktīvu un gandrīz 300 tūkstošiem dalībnieku.

Šī plāna atdevi 5 gados apsteidz vairāk kā par 3% gadā vidēji. 3% var nešķist daudz, bet 30-40 gadu laikā tas būs aptuveni 2 reizes lielāks uzkrājums!

Runa ir par 300 tūkstošiem mūsu draugu, radu, kaimiņu, paziņu, kas acīmredzot finanšu pratības trūkuma dēļ nolemj sevi 2 reizes zemākiem uzkrājumiem un ievērojami pieticīgākām vecumdienām.

Šī atšķirība neveidojas pateicoties kādai INDEXO ģenialitātei. Mēs tikai nodrošinām tirgus vidējo atdevi un neapgalvojam, ka zinām kaut ko labāk par citiem. Mēs vienkārši saprotam un vēlamies visiem atgādināt, ka “tirgus pareģošana ir muļķu nodarbe“ vai mūsdienu alķīmija.