Kāds bērna vecāks mums nesen pastāstīja, kā viņa bērns vienā dienā par 300 eiro ir nopircis burgerus un pabarojis prāvu pulku cilvēku. Kāds cits – par bērnu, kas uz veikalu dodas ar krājkasīti un naudu liek skaitīt pārdevējai. Un tad ir arī tādi mazie uzņēmēji, kuri cep kūkas, pārdod tās kaimiņiem un peļņu iegulda vērtspapīros.
Vasaras sākumā veicām aptauju par to, ko vecāki sagaida no bērnu kontiem un kāda ir viņu bērnu līdzšinējā pieredze ar naudu. Kopumā atsaucās 280 vecāku ar 435 bērniem vecumā no 6 līdz 18 gadiem. Viņu stāsti ir kalpojuši par iedvesmu šim rakstam.
Kabatas nauda reti nozīmē lielas summas. Tā ir paredzēta mazām, ikdienišķām lietām, un tā ir iespēja bērnam apgūt pirmās finanšu prasmes. Tieši tāpēc pirmā kabatas nauda ir viens no labākajiem brīžiem, kad sākt runāt ar bērnu par finansēm.
Kad sākt dot kabatas naudu?
Lai gan tāda “īstā” vecuma nav, aptaujā iezīmējas skaidrs brīdis. Parasti vajadzība pēc kabatas naudas parādās tad, kad bērns uzsāk skolas gaitas un dodas ārā viens – aptuveni 6 līdz 8 gadu vecumā. Skolas pusdienas, nelieli tēriņi kopā ar draugiem, tirdziņš skolā. Līdz 11 gadu vecumam lielākajai daļai bērnu jau ir sava kabatas nauda vai pat bankas konts.
Tas nozīmē, ka izšķirošais brīdis, kad sākt runāt par finansēm, ir agrāk, nekā daudzi domā. Ja gaidīsi, līdz bērns būs pusaudzis, būsi palaidis garām vairākus gadus, kuros veidojas attieksme pret naudu.
Nav svarīgi cik – ir svarīgi kā
Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc vecāki sāk dot bērniem naudu un atver viņiem kontu, nav ērtība vai drošība, bet gan vēlme, lai bērns iemācītos rīkoties ar naudu.
Bērnu tēriņi ir mazi un regulāri, un šie ikdienišķie pirkumi ir labs izejas punkts, kurā sākt mācīties. Svarīgi, lai naudas plūsma būtu regulāra un bērns pats pieņemtu lēmumus, kā to tērēt. Pat ja pieļauj kļūdas.
Iztērēt visu pirmajā dienā un tad gaidīt līdz nākamajai nedēļai ir vērtīga mācība, kuru labāk apgūt pēc iespējas ātrāk, jo šādas kļūdas tagad izmaksā krietni lētāk un nav tik riskantas, kā tas būtu nākotnē.
Cik lielu kabatas naudu dot bērnam?
Viena pareizā skaitļa nav. Tas ir atkarīgs no ģimenes budžeta, bērna vecuma un no tā, ko ar šo naudu paredzēts segt: tikai našķus un sīkumus, vai arī pusdienas un transportu. Bet ir daži orientieri, no kuriem sākt.
Jo lielāks ir bērns, jo lielākas vajadzības, taču sākt var ar nelielām summām jau sākumskolas vecumā.
Kā tas var izskatīties praksē:
- 7 līdz 9 gadi: neliela summa nedēļā, piemēram, 5 eiro, galvenokārt sīkumiem. Nedēļas ritms palīdz iemācīties netērēt visu uzreiz.
- 10 līdz 12 gadi: Līdz 10 eiro nedēļā jeb 40 eiro mēnesī. Mēneša summa jau māca plānot uz priekšu.
- 13 gadi un vairāk: lielāka summa, īpaši ja tā sedz arī viņa paša pusdienas, transportu vai izklaidi ar draugiem. Tad tā vairs nav tikai kabatas nauda, bet mazs personīgais budžets.
Lai bērns var plānot, naudai jānāk paredzami, nevis tad, kad viņš palūdz. Ir vērts atcerēties, ka summu ir vērts palielināt kopā ar atbildību: vairāk naudas, bet arī vairāk lietu, par kurām bērns rūpējas pats.
Divi veidi, kā mācīt naudas pratību
Katrs no mums ir izstrādājis savas metodes, kā rīkoties ar naudu, un daudzas no tām esam apguvuši, pa ceļam pieļaujot savas kļūdas, mācoties no tām un atrodot to, kas strādā tieši mums. Šie ir divi vienkārši veidi, kas var palīdzēt būvēt stabilu pamatu turpmākai finanšu pratībai nākotnē.
Trīs aplokšņu princips
Ideja ir vienkārša. Katru reizi, kad bērns saņem kabatas naudu, tā tiek sadalīta trīs daļās:
- Nauda tēriņiem – tie ir līdzekļi, kas paredzēta ikdienas lietām tūlīt un tagad. Uzkodas, sīkumi, izklaides kopā ar draugiem.
- Nauda iekrājumiem – nauda lielākiem mērķiem, kurus nav iespējams sasniegt uzreiz un kuru sasniegšanai būs nepieciešams ilgāks laiks.
- Nauda labdarībai – neliela daļa dāvanām, ziedojumiem vai kādam, kuram šī nauda varētu būt nepieciešama vairāk.
Tas nenozīmē, ka visa kabatas nauda ir jāsadala trīs vienādās daļās. Viens variants ir sākumā 50 procentus novirzīt tēriņiem, 40 uzkrājumiem un 10 labdarībai, pielāgojot to gan pēc vecuma, gan vajadzībām. Maziem bērniem trīs fiziskas aploksnes vai krājkasītes strādā vislabāk, jo naudu var redzēt un aptaustīt. Vecākiem bērniem to pašu ir iespējams izdarīt ar norēķinu kontu un krājkasēm konkrētiem mērķiem.
Ko bērns iemācās? Ne visa nauda ir domāta tērēšanai tagad. Daļa ir paredzēta rītdienai, daļa – kādam citam.
Ja vēlies iet soli tālāk, var pievienot arī ceturto aploksni, kas paredzēta ieguldījumiem. Tā ir nauda, ko neaiztiek vēl ilgāku laiku un kas ideālā gadījumā pelna. Tas ir vienkāršs veids, kā jau agrā bērnībā iepazīstināt bērnu ar domu, ka nauda var arī strādāt.
Mērķa metode
Otrs veids ir vēl vienkāršāks, un, visticamāk, ar to ir uzaugusi lielākā daļa no mums. Tā ir vecā labā krājkase, tikai ar papildu soļiem.
Atšķirībā no parastas krājkases, kurā nauda tiek likta bez konkrēta mērķa un vienkārši kārdina bērnu to visu notriekt pēc iespējas ātrāk, pats svarīgākais ir izvirzīt konkrētu mērķi, kam krāt. Tas var būt skrejritenis, spēle vai biļete uz koncertu.
Pēc tam ir svarīgi noteikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu, lai padarītu to taustāmāku. Šeit aprēķins ir vienkāršs, izdalot mērķim nepieciešamo summu ar kabatas naudas apjomu, kas tam tiks novirzīts, piemēram, katru nedēļu.
Galvenais ir padarīt progresu redzamu – tā ir krājkase, kurā nauda ir redzama (kam varbūt tradicionālā cūciņa nebūtu labākais variants), vai josla lietotnē, kas parāda, cik vēl ir atlicis.
Aptaujā tieši krāšana konkrētiem mērķiem ir funkcija, ko vecāki patiešām gaida, un tam ir iemesls. Kad bērns pats atsakās no našķa šodien, lai tuvotos, piemēram, skrejritenim, viņš pats savām acīm redz, ko nozīmē atlikt un krāt.
Skaidra nauda vai bankas karte?
Sāksim ar to, kāpēc tas vispār ir svarīgi. Skaidra nauda ir taustāma. Kad no maka tiek izņemtas monētas vai banknote, bērns to fiziski jūt. Ar karti vai telefona pieskārienu nauda ir abstrakta, un tāpēc to iztērēt ir vieglāk. Tas pats attiecas arī uz pieaugušajiem. Cilvēki mēdz tērēt brīvāk, kad maksā ar karti, nevis ar skaidru naudu. Tas ir labi zināms uzvedības pētījumu secinājums, un uz bērniem tas attiecas vēl vairāk.
Praktiski tas nozīmē divas lietas.
Skaidra nauda māca vērtību. Mazam bērnam, kas iztērē savu pēdējo eiro monētu, ļoti skaidri kļūst saprotams, ka nauda ir ierobežota un ka tā ir beigusies. To ir grūtāk iemācīt ar abstraktu skaitli ekrānā.
Karte māca dzīvot mūsdienu pasaulē. Agrāk vai vēlāk visa nauda kļūst digitāla. Karte dod arī reālas priekšrocības: naudu nevar pazaudēt tāpat kā monētas vai banknotes, vecāks var uzstādīt limitus un vajadzības gadījumā nobloķēt karti, tēriņus var redzēt un pārrunāt.
Tāpēc laba pieeja ir sākt ar skaidru naudu, kamēr bērns ir mazs, lai izveidotos taustāmā izjūta, ka nauda ir īsta un ierobežota, un pāriet uz karti, bērnam augot, lai viņš iemācās apzināti rīkoties ar digitālo naudu. Tieši tāpēc bērnu kontam ir svarīgi vecāku limiti, tēriņu pārskats un krāšana ar mērķi: tie ļauj iegūt kartes ērtības, nezaudējot mācību.
Mācās arī vecāki
Pats galvenais, ko aptauja mums ir parādījusi, ir tas, ka vecākiem no jauna nākas saskarties ar lietām, kuras mēs paši jau sen esam apguvuši. Skaidrā nauda pazūd. Kartes tiek aizmirstas bankomātos un PIN kodi aizmirsti. Un tad ir mācības, ka uzkrājumu var iztērēt vienā piegājienā.
Tas, kāda metode strādās katram vecākam un katram bērnam, atšķirties. Jo, galu galā, katrs no mums ir atšķirīgs. Bet tas gan nav nekāds jaunums – lai to saprastu, aptauja nav nepieciešama.
